Padomi vecākiem bērna runas attīstībai

No dzimšanas līdz sešiem mēnešiem - jāsarunājas un jākomentē, ko viņi dara, jādzied un jāsmejas, jāatdarina dažādas skaņas, uz ko bērnam ir jāreaģē un jāfiksē skatiens. Ja šādu reakciju nav - jāmeklē palīdzība.

6-12 mēneši - jārunā izteiksmīgi, it kā iedrošinot bērnu runāt, lietojot grimases, smaidu, smieklus.
12-18 mēneši -jāuzsāk parastas sarunas, lietojot vienkāršus vārdus, gramatiski pareizas formas, neatdarinot maza bērna valodu. Jārada interese par grāmatiņām, jāstāsta par tur attēloto, jādarbojas ar krāsu un formu. Jāmeklē palīdzība, ja bērns apklust, runa neattīstās vai regresē.
Līdz divu gadu vecumam - jāizskaidro vārdi, ko bērns nesaprot, pareizi jāatkārto kļūdaini izrunātie vārdi, jāmēģina atradināt no māneklīša un ēšanas no pudelītes. Ja šajā periodā ir tikai daži vārdi, nesaprotama runa, nesaista kopā divus vārdus, jāmeklē palīdzība.
Līdz trim gadiem - jāmāca stāstīt, palīdzot izskaidrot nesaprotamo. Bērnam jāmāk ne tikai darbības vārdi, bet arī īpašības vārdi, apstākļa vārdi, jālieto daudzskaitlis, jāveido vienkārši teikumi. Ja valoda tam neatbilst, nepieciešama palīdzība.
Līdz četru gadu vecumam - kopā jāla¬sa, kopā par to jārunā. Nepieciešama palīdzība, ja bērns nevar iesākt teiku¬mu, atkārto tikai atsevišķus vārdus, lieto ļoti īsus teikumus, ne visu teikto var saprast.

Runas attīstībai trīs kritiski periodi.
1. Pirmais un otrais dzīves gads, jo veidojas priekšnosacījumi runas attīstībai, komunikācijas un uzvedības pamati, runas stimuls ir saskarsmes vajadzība. Šis ir laiks bērna attīstībā, kad galvas smadzenēs intensīvi attīstās runas zona, un jebkurš nelabvēlīgs faktors var atsaukties uz runas attīstību. Vadošais darbības veids - priekšmetiski praktiskā darbošanās.
2. Trīs gadi, kad intensīvi attīstās saistītā runa, notiek pāreja no situatīvās uz kontekstu runu, kas prasa CNS atsevišķu daļu saskaņotu darbību (runas aparāta, uzmanības, atmiņas, gribas
u. c.). Ja šīs darbības nav saskaņotas, mainās uzvedība, var vērot negatīvismu, var rasties stostīšanās, valodas attīstības aizture. Vadošā darbība šajā vecumā - rotaļas, kas attīsta bērna runu.
3. 6-7 gadi, kad ir rakstīšanas, lasīšanas apguves sākums. Pieaug CNS noslogojums, jo par vadošo kļūst mācību darbs, kas prasa no bērna citu attieksmi.

Runas attīstības traucējumu logopēdiskās diagnozes.
1.    Dislālija (perifēri skaņu izrunas traucējumi) iedalās:
-funkcionāli:
 = motora - nav runāšanas iemaņu;
 = sensora - neprot saklausīt un atdarināt;
  - organiski anatomiskas izmaiņas (šķeltnes, zobu, lūpu u. c.).
2.    Alālija iedalās:
 - sensors bojājums jeb centrāli dzirdes traucējumi;
 - motors bojājums runas (Broka) zonā smadzenēs.
3.    Dizartrija - organisks CNS bojājums.
4.    Rinolālija (šķeltnes bērni).
5.    Afāzija.

Runas traucējumu iemesli.
Tie var būt dažādi: runas aparāta anatomiskās nepilnības, dzirdes traucējumi, dažādas izcelsmes un pakāpes smadzeņu bojājumi. Runas nepilnības saistītas ar smadzeņu darbības traucējumiem, garīgās un psihiskās attīstības nepilnībām, kustību un koordinācijas, psihogēniem (akūti vai hroniski), komunikācijas traucējumiem (autiskas iezīmes), kad ir pilnīgs vai daļējs kontakta trūkums ar apkārtni, kas var parādīties jau agrīni, t. i., pirms viena gada vecuma.

Legopēdiskā un pedagoģiska korekcija.
Primāri ir uzsākt darbu pie bērna vis¬pārējās attīstības: lielā motorika (kāpt augšā lejā pa kāpnēm, mest, ķert, ripināt bumbu, braukt ar riteni utt.), smalkā motorika (satvert, bērt, vērt, siet, šķirot utt.), tad attīstīt valodas sapratni, runājot ar bērnu konkrētas darbības veikšanas laikā (ģērbjot bērnu, klājot galdu, pastaigājoties, rotaļājoties). Jāsāk ar pārmaiņām vecāku domāšanā, jo daudziem šķiet, ka vecāku uzdevums ir paēdināt, apģērbt un atvest pie speciālista, bet, ja ar bērnu netiek strādāts mājās, pozitīvs rezultāts nav gaidāms. Vecākiem jāsaprot, ka televizors, radio, audioieraksti nevar aizstāt vecākus, tie nevar nodrošināt runājošu vidi, jo komunikācijā mēs uztveram ne tikai skaņu, bet arī žestus, mīmiku, ļoti svarīgs ir acu kontakts. Tāpat ar rotaļlietām -ja bērnam nemācīs, kā artām spēlēties, rezultātu nebūs, neprotot ar tām darboties, mazais sāk tās izsvaidīt, kļūst haotisks.
Jāizvērtē, kā valodas problēmas ietekmē bērnu - vai ir uzvedības, komunikācijas problēmas - vai bērns ir agresīvs vai ierāvies sevī. Logopēdiskās un peda¬goģiskās korekcijas mērķis ir radīt vēlmi runāt, koriģēt traucējumus, mazināt pavadošos traucējumus, jo izolēti valodas traucējumi ir ļoti reti sastopami, jāsadarbojas ar psihologiem, neirologiem, speciālajiem pedagogiem un citiem speciālistiem. Darbam ar bērnu ir jāturpinās līdz iespējamam maksimāli labākajam rezultātam, jo sākumskolā šī valodas attīstības aizture var parādīties kā specifiski mācīšanās, tas ir, lasīšanas un rakstīšanas traucējumi, jo 70% no tiem bērniem, kuriem vēl pirmajās klasēs ir jāapmeklē logopēds vai papildus jāmācās dzimtās valodas nodarbībās, savas dzīves pirmajos gados bija valodas attīstības aizture.